Loader
Iegūt savējo, nevis kārtējo I
Arturs Plotnieks ir dizainers no Liepājas. Darbojos dažādās disciplīnās izmantojot dizaina filozofiju, lai radītu vērtīgus risinājumus, ar kuriem lepoties un sasniegt iecerētos mērķus.
designer, dizaineris, blog, žurnāls, graphic design, motion desing, 3d, 3d printing, grafiskais dizains, identitāte, logo dizains, latvija, arturs plotnieks, 3d druka
16674
post-template-default,single,single-post,postid-16674,single-format-standard,theme-bridge,bridge-core-1.0.5,woocommerce-no-js,ajax_fade,page_not_loaded,,qode_grid_1300,qode-content-sidebar-responsive,columns-4,qode-child-theme-ver-1.0.0,qode-theme-ver-18.2,qode-theme-bridge,disabled_footer_bottom,wpb-js-composer js-comp-ver-6.0.2,vc_responsive

Iegūt savējo, nevis kārtējo I

Iegūt savējo, nevis kārtējo I

Darbs, darbs, darbs… Lieta, kas darba ņēmējiem nav, un darba devējiem tā ir tik daudz, ka nav kas visu spēj paņemt. Ir izveidojusies Šrēdingera cienīga situācija, kad darba nav un reizē ir ļoti daudz. Bieži vien šāda situācija veidojas tāpēc, ka mums apkārt ir dažādi filtri caur kuriem skatāmies uz pasauli, izvēlēm un nākotni. Arī izvēloties darbu un jaunus kolēģus, šādi filtri ir mums katram. Esmu regulāri manījis rakstus no sērijas “TOP10 lietas, kas jāņem vērā izvēloties darba vietu”, “Kā padarīt darba vidi interesantu savai komandai…”, “Kā neizdegt darbā” un citi par un ap darbu veltīti raksti. Šoreiz pastāstīšu par savu darba pieredzi un atziņām, kas šajā laikā ir radušās. Šoreiz gan vairāk no “kā palīdzēt iejusties jaunajā darbā un kā nesadedzināt jauno kolēģi” skatu punkta, bet noteikti būs interesanti arī tiem, kuri vēlas mācīties no citu pieredzes.

Sākšu no paša sākuma. Pirmās oficiālās darba dienas. Uzsvēršu vārdu “oficiālās”, jo biju no tiem laimīgajiem mileniāļiem, kam sakrita kārtis secībā “Man ir 16 un ir 2006. gads, kam man vasarā strādāt, tāpat nauda kaut kur radīsies…”, līdz “Man ir 18, ir 2008. gads, vajadzētu strādāt, bet visi sludinājumi meklē 30+ gadus vecus, ar 20 gadu pieredzi”. Vai kā Latvijas vēstures ārēs šos laikus apzīmē – Treknie gadi un Dižķibele (aka Krīze). Visa šajā laikā nopelnītā nauda rādās VID darbinieku murgos.
Pirmā, tiešām oficiālā darba pieredze man bija ļoti vēlu, salīdzinot ar visiem tiem 14 – 15 gadus vecajiem jauniešiem, kuri strādā vasarās. Man bija jau divdesmit viens gads, kad beidzot parakstīju pirmo darba līgumu. No tās dienas ir pagājuši astoņi gadi. Šajā laikā ir gūta pieredze, kā atšķiras komandas, uzņēmumu politikas un realitātes, indivīdu spēja ietekmēt notiekošo apkārt.

Paņem zaļo gurķi

Ne vienmēr ir jāizvēlas darbs, kas atbilst tavam profilam un izglītībai.
Viens no maniem CV ierakstiem vēsta, ka esmu strādājis par televīzijas operatoru. Mana pieredze pirms tam ar video kameru? Kaut kāda izpratne par kompozīciju, apmēram ideja, kā strādā kamera, filmēts dažos pasākumos. Neizklausās pēc pārākā speciālista? Jā, jo tā arī nebija. Protams, pirmos pāris mēnešos cīnījos, lai iegūtu stabilu materiāla kvalitāti, bet klausoties kolēģu padomos, analizējot, ko dara citi, nonācu līdz mērķim – kvalitatīvs materiāls, neskatoties uz apstākļiem.
Neviens nav no gaisa nokritis speciālists, visi savā profesionālajā karjerā ir kļūdījušies, lai nonāktu līdz kādam mērķim un rezultātam. Kļūdas ir jāatzīst, jāpārdzīvo un jāmācās no tām.

Secinājums: Darba devēj, ja nemeklē pasaules līmeņa zvaigzni, pirmā līmeņa speciālistu industrijā, tad iesaku dot iespēju tam, kuram deg acīs vēlme darīt. Rezultāts nebūs uzreiz, bet svaiga pieeja un vēlme apgūt daudz kompensēs. Manuprāt, šādi censoņi īpaši labi iederas mazos, jaunos uzņēmums, kur laika vērtība ir citādāka, nekā lielās organizācijās, kur lietām ir jānotiek noteiktos ritmos, termiņos un kārtībās.

 

Viss šeit minētais ir mans subjektīvs viedoklis, no subjektīvas pieredzes.
Nepretendēju uz pasaules mēroga taisnību.
Pagaidām 😉

Nav Komentāru

Leave a Reply