Iegūt savējo, nevis kārtējo
Arturs Plotnieks. Multimediju dizainers no Liepājas. Ar desmit gadu pieredzi darbojos dažādās dizaina disciplīnās, lai radītu vērtīgus risinājumus, ar ko atšķirties.
designer, dizaineris, blog, žurnāls, graphic design, motion desing, 3d, 3d printing, grafiskais dizains, identitāte, logo dizains, latvija, arturs plotnieks, 3d druka
16674
post-template-default,single,single-post,postid-16674,single-format-standard,bridge-core-1.0.4,ajax_fade,page_not_loaded,,qode_grid_1300,qode-content-sidebar-responsive,qode-theme-ver-18.0.8,qode-theme-bridge,disabled_footer_top,disabled_footer_bottom,wpb-js-composer js-comp-ver-5.7,vc_responsive

Iegūt savējo, nevis kārtējo

Iegūt savējo, nevis kārtējo

Darbs, darbs, darbs… Lieta kas darba ņēmējiem nav, un darba devējiem tā ir tik daudz, ka nav kas visu spēj paņemt. Ir izveidojusies Šrēdingera cienīga situācija, kad darba nav un reizē ir ļoti daudz. Bieži vien šāda situācija veidojas, jo mums apkārt ir dažādi filtri caur kuriem skatāmies uz pasauli, izvēlēm un nākotni. Arī izvēloties darbu un jaunus kolēģus, šādi filtri katram mums ir. Regulāri esmu manījis rakstus no sērijas “TOP10 lietas kas jāņem vērā izvēloties darba vietu”, “Kā padarīt darba vidi interesantu savai komandai…”, “Kā neizdegt darbā” un citi, par un ap darbu veltīti raksti. Šoreiz pastāstīšu par savu darba pieredzi un atziņām kas šajā laikā ir radušās. Šoreiz gan vairāk no “kā palīdzēt iejusties jaunajā darbā un kā nesadedzināt jauno kolēģi” skatu punkta, bet noteikti būs interesanti arī tiem, kuri vēlas mācīties no citu pieredzes.

Sākšu no paša sākuma. Pirmās oficiālās darba dienas. Uzsvēršu vārdu “oficiālās”, jo biju no tiem laimīgajiem mileniāļiem, kam sakrita kārtis secībā “Man ir 16, un ir 2006. gads, kam man vasarā strādā, tāpat nauda kaut kur radās…”, līdz “Man ir 18, ir 2008. gads, vajadzētu strādāt, bet visi sludinājumi meklē 30+ gadus vecus, ar 20 gadu pieredzi”. Vai kā Latvijas vēstures ārēs šos laikus apzīmē – Treknie gadi un Dižķibele (aka Krīze). Visa nauda kas nopelnīta šajā laikā rādās VID darbinieku murgos.
Pirmā, tiešām oficiālā darba pieredz man bija ļoti vēlu salīdzinot ar visiem jauniešiem kas strādā vasarās 14, 15 gadu vecumā. Man bija jau divdesmit viens gads, kad beidzot parakstīju pirmo darba līgumu. No tās dienas ir pagājuši astoņi gadi. Šajā laikā ir gūta pieredze, kā atšķiras komandas, uzņēmumu politikas un realitātes, indivīdu spēja ietekmēt notiekošo apkārt.

Paņem zaļo gurķi

Ne vienmēr jāizvēlas darbu, kas atbilst tavam profilam un izglītībai.
Viens no maniem CV ierakstiem vēsta, ka esmu strādājies par televīzijas operatoru. Mana pieredze pirms tam ar video kameru? Kaut kāda izpratne par kompozīciju, apmēram ideja kā strādā kamera, filmēts dažos pasākumos. Neizklausās pēc pārākā speciālista? Jā, jo tā arī nebija. Protams pirmos pāris mēnešos cīnījos, lai iegūtu stabilu materiāla kvalitāti, bet klausoties kolēģu padomos, analizējot ko dara citi, nonācu līdz mērķim – kvalitatīvs materiāls, neskatoties uz apstākļiem.
Neviens nav no gaisa nokritis speciālists, visi savā profesionālajā karjerā ir kļūdījušies, lai nonāktu līdz kādam mērķim un rezultātam. Kļūdas ir jāatzīst, jāpārdzīvo un jāmācās no tām.

Secinājums: Darba devēj, ja nemeklē pasaules līmeņa zvaigzni, pirmā līmeņa speciālistu industrijā, tad iesaku dot iespēju tam, kuram deg acīs vēlme darīt. Rezultāts nebūs uzreiz, bet svaiga pieeja un vēlme apgūt daudz kompensēs. Manuprāt šādi censoņi īpaši labi iederas mazos, jaunos uzņēmums, kur laika vērtības ir savādāka, nekā lielās organizācijās kur lietām jānotiek noteiktos ritmos, termiņos un kārtībās.

Čupa-Darba

Ieteikums visiem darba devējiem – pirms palaidiet savu esošo darbinieku un pieņemt nākamo censoni, izvērtē vai jaunais nedabūs galu ar visiem neizdarītajiem darbiem. Kādēļ?
Pirmkārt. Uzsākot jaunās darba gaitas, jau ir milzīgs informācijas daudzums jāapstrādā. Uzņēmuma iekšējā kultūra, jauni kolēģi, tradīcijas, jācenšas parādīt sevi no labākās puses utt. Milzīgs uzdevumu saraksts noteikti nav labs veids kā “iesvētīt” jauno.
Otrkārt. Dedlaini, jebšu – “šim ir jābūt izdarītam, vēlams vakar”. Plānojot darbus mēs noteikti nosaucam kādu reālu laiku, kad uzdevums var būt izdarāms. Diemžēl darba devēji mēdz grēkot ar šo, jaunajiem darbiniekiem uzgāžot virsū visus darbu parādus kas palikuši aiz iepriekšējā kolēģa, atstājot iepriekšējos laikus, kad tam būtu jābūt izdarītam. Šāda situācija var novest pie dažādiem iznākumiem. Man gadījumā – “iecepies” par jauno, foršo darbu piekrītu darāmajam, ar domu “nekas, sākumā nedaudz iespringšu, pēc tam jau būs labi”. Iznākums – izdedzināju sevi ar visus savu entuziasmu pirmajos trīs mēnešos, cenšoties atgūt iepriekšējo sparu vēl ilgi pēc tam, līdz beidzot nācās mest mieru.
Treškārt. Bezjēdzīga darbība. Iespējams kāda daļa no uzdevumiem tomēr būtu jāaizmirst, kaut vai tādēļ, ka tā ir bijusi tikai darbības imitācija, kas nedod nekādu pienesumu. Bet par to pastāstīšu pie neaizvietojamajiem darbiniekiem.

Secinājums: Rūpīgi izanalizēt vai tiešām visi uzdevumi ir nepieciešami. Vai visi uzdevumi ir tik svarīgi noteiktajā termiņā. Varbūt vispār ir iespēja atgriezties pie nulles punkta, un sākt no baltas lapas un idejas ko jaunais darbinieks varēs realizēt būs daudz veiksmīgākas pēc ieviešanas, nekā iesāktie, samocītie un nepabeigtie projekti. Mītiskais briesmonis ar ko saskaras komandā jaunpienākušai kolēģis Čupa-Darba ir īsts un ar to ir jācīnās, lai tas neaprij laiku, entuziasmu un idejas.

Bremzes ar ego

Par nelaimi ir sanācis saskarties ar situāciju, kad komandā ir cilvēki, kas kavē ja ne gluži attīstību, tad kā minimums dažādu uzdevumu virzību uz priekšu. Subjekti, kuriem ir jāzina par visu, viņi zina visu un par visiem labāk. Jā, tie cilvēki. Pieļauju ka šie kungi un dāmas tiešām ir spēcīgi savā sfērā, uzdevumos un ieguldījumā attīstībā līdz šim, bet viņu spēja nobremzēt lietas, jebkurā jautājumā, kas skar viņus tomēr ir visapbrīnojamākās. Bet kas tad ir tas sliktais, ko viņi dara tieši jaunajiem darbiniekiem?
Visticamāk “vecie” kolēģi ar šādām personālijām būs apradušas, iespējams atmetušas cerības ar tām cīnīties, nesaskārās ar tām pietiekami bieži lai pievērstu nopietnu uzmanību. Jaunie censoņi iespējams nāk no savādākas uzņēmuma iekšējās vides, kur šāda situācija nav bijusi vai nav iedomājam, jo tā tiek kontrolēta. Galvenais mīnuss šādai pieredzei – projekti, kuri noteikti iestrēgs pie “bremzēm”, visticamāk laika gaitā tiks atmesti idejas līmenī. Vienkārša iemesla dēļ – lai izvairītos no toksiskas darba ētikas un komunikācijas.
Un šeit nerunājam par finansistu kurš paziņo, ka mūsu ideja ir ārpus budžeta, komandas vadītāja kas skaita sekundes pie katra procesa. Nē, šeit es pievēršu vairāk uzmanības cilvēkiem kuri iespējams ir panākuši lielāku “teikšanu” par uzņēmuma vadītāju.

Secinājums: Novērtējiet vai komandā ir cilvēki, kuru taisnība ir balstīta kopējā mērķa sasniegšanas vārdā, vai tomēr nedaudz arī velku uz egocentrismu. Ko ar tādiem darīt? Diemžēl uz šādu jautājumu nevaru dot universālu atbildi. Noteikti šie kolēģi ir fantastiski darbinieki, kas visādi citādi dod lielu ieguldījumu kopējā katlā, bet diemžēl kaut kādu iemeslu dēļ kavē citus to darīt. Bet noteikti jāņem vērā ka viena cilvēka ieguldījums nevar būt pietiekami liels, lai tas varētu kavētu divu, trīs, desmit un vairāk cilvēku centienus realizēt labas lietas.

 

Viss šeit minētais ir mans subjektīvs viedoklis, no subjektīvas pieredzes.
Nepretendēju uz pasaules mēroga taisnību.
Pagaidām 😉

No Comments

Post A Comment